100-llabi-padomi-verba-rotas-anna-fanigina

teksts Anita Pīra, foto – Kaspars Teilāns, Vladimirs Svetlovs

Kā gredzenā ieslēpt lācīti?
Anna Fanigina ir pazīstama juveliermāksliniece, kuras zīmola VERBA rotas izceļas ar smalkumu un lakonisku formas valodu. Jau astoņpadsmit gadus Anna ir viena no Latvijas vadošajām rotu māksliniecēm, un kādu priekšmetu no viņas zināmākajām kolekcijām – populāros gredzenus un auskarus ar plīša lāčiem vai latīņu vārdiem – redzējusi ikviena sieviete, kas mīl rotas.
100 labu padomu lasītājiem Anna stāsta par savu profesiju, kas daudziem šķiet tik noslēpumaina.

Sava ceļa gājēja
Annas ceļš mākslā nav taisns un viegls. Jaunībā, orientēta uz eksaktajām zinībām, iestājās Latvijas Universitātes fizmatos – Annas vecāki ir inženieri, un izvēle bija acīmredzami likumsakarīga. Taču, mācoties augstskolā, viņa sapratusi, ka dvēsele tomēr prasa ko citu. Kādreiz viņa taču daudz zīmējusi!… Anna sāka sevi meklēt no jauna, un iestājās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas metāla dizaina nodaļā pie pedagoga Jāņa Branta.
Par labu metālmākslai Anna izlēma tāpēc, ka metāls ir pamatīgs materiāls, paliekošs un ilgtspējīgs: rotas no materiālās pasaules neaiziet tik ātri un tik viegli kā citas lietas. „Jāatzīst, ka mūsdienu juveliermākslā materiālam faktiski nav nozīmes,” stāsta dizainere. ”Tas var būt jebkas, plastikāts, koks, audums, papīrs, bet man joprojām patik metāls kā nezūdošs pamats.”
Diplomdarbu viņa veica no tagadējās atšķirīgā stilistiskajā interpretācijā: māksliniece veidoja pektorāles – īpašas piespraudes, kuras iedvesmoja senās Ēģiptes juveliermāksla. Tas bija ļoti darbietilpīgs process, viena pektorāle tapa divus mēnešus, un dizainere atzīst, ka tik ilgi strādāt pie rotas var atļauties vien diplomdarbā. Pirmajos patstāvīgās darbības gados Anna veidojusi perlamutra mozaīkas un priekšmetus – īpašas karotes ar uzrakstiem, arī sudraba glāzītes ar inkrustācijām. Taču, kad juveliermāksla kļūst par darbu, ir jāsāk skaitīt laiku – cik ilgi vari atļauties izgatavot vienu priekšmetu, tāpēc Annas formu valoda mainījās, darbi kļuva minimālistiskāki, tehnoloģiskāki.
“Šobrīd klients mājaslapā verba.lv var izpētīt, kas tiek izgatavots, un izvēlēties kādu variāciju no jau esošiem dizainiem. Var izvēlēties savu uzrakstu, akmeni, domu, bet kopējā līnija tomēr paliek nemainīga. Pavisam svešas fantāzijas neiemiesoju. Kādreiz centos apmierināt visas klientu vēlmes, bet sapratu, ka zaudēju vairāk, nekā iegūstu.”
Interesanti, ka vēl mācoties lietišķās skolas piektajā kursā, Anna pieņēma piedāvājumu turpat strādāt par pirmo kursu matemātikas skolotāju. Tas bijis labs, bet saspringts laiks – apvienot matemātikas pasniegšanu ar juveliermākslu…

Un tapa vārds
Meklējot savu rokrakstu, Anna reiz atvērusi latīņu valodas vārdnīcu, kur atrada frāzes un teicienus, kas prasīt prasījās, lai tos uzrakstītu, piemēram, uz gredzena vai piekariņa. Tā radās zīmols VERBA, kas latīņu valodā nozīmē “vārdi”. Anna bieži apmeklēja Nacionālo bibliotēku, kur studēja vārdnīcu. „Kā atvēru, tā vairs neaizvēru,” atceras māksliniece.”Tik ļoti mani aizrāva latīņu valoda, kas ar savu maģiju pilnībā apbūra. Vārdnīcā var atrast tik dziļus vārdus ar tik plašām nozīmēm! Turklāt tajā var izprast daudzu gan latviešu, gan krievu valodas vārdu izcelsmi, saprotot, kā uz valodām attiecas vēsturiskais process.” Tā Annas rotās piedzima šī vārdiskā līnija, un tagad juvelierizstrādājumi ar uzrakstiem faktiski ir zīmola būtība. Uz rotām var būt gan frāzes, gan viens vārds, gan vairāki, kā tas, piemēram, ir četrkantainā gredzenā, kur uz katras malas rakstīts savs vārds. Šī dizaina rotas iepatikās arī citiem, tāpēc kļuva par ļoti pieprasītām; dizains arvien tiek turpināts, paplašināts, padziļināts.
Anna daudz piedalās profesionālās izstādēs, kur notiek gan praktiskas, gan radošas pieredzes apmaiņa, un tā juvelieriem ir vērtīga pieredze. Autormākslā katrs ir tik individuāls, ka attīstās sava rokraksta ietvaros, taču kā zīmola dizainerei, viņai jāseko pasaules tendencēm.
Tagad, kad zīmola VERBA vārds ir jau pazīstams, viņas darbnīca ir paplašinājusies, un darbus palīdz veidot īpaši apmācīti palīgi. Anna izveido rotas prototipu, pārējo darina komanda. Bija jānoiet garš ceļš, līdz darba cikls varētu notikt bez Annas tiešas klātbūtnes. Sākumā māksliniece visu darīja pati – valcēja, kala un veidoja. Jautāta par to, vai rotu darināšana sievietei fiziski nav par grūtu, Anna atsmej, ka nekā traka neesot, jo rotas tomēr ir mazas un sieviete labi jūt nianses. Fiziskais darbs praktiski nav vajadzīgs, mazu priekšmetu izgatavošanā daudz vairāk nepieciešama precizitāte, jūtīgums un, tas viss sievietei dots.
Tomēr ārēji trauslā Anna ir fiziski stipra, jo viņas amata rīki ir smagi un apjomīgi. Sen atpakaļ viņa pat no Pēterburgas ar vilcienu veda daudzus kilogramus smagu valcēšanas iekārtu, ar ko placina metālu. Tas ir pirmās nepieciešamības instruments juvelierim. Laikā, kad neko nevarēja iegādāties, juvelieri paši izgatavojuši instrumentus, taču valčus pats neuztaisīsi…

No saplēsta auto stikla un kalnu kristāla
Vienas no pirmajām rotām Annas darbu klāstā bija populārie gredzeni un auskari ar plīša lācīšiem. Tos viņa atrada kādā krāmu tirdziņā, paņēma mājās, un tie uz ilgu laiku kļuva par galvenajiem personāžiem kolekcijā URSUS. Jau desmit gadus cilvēki viņu pazīst tieši pēc tā: gredzena vai auskaru acs tiek veidota no lāču fotogrāfijas ar kalnu kristālu, kas šo bildi palielina.
Akmeņus saviem darbiem Anna meklē noteiktās vietās; atrast kvalitatīvu materiālu nemaz nav tik viegli. Katrs akmens, kā jau dabisks materiāls, ir mazliet atšķirīgs, un tas piešķir katrai rotai izteiktu individualitāti. Anna strādā arī ar citiem pusdārgakmeņiem – ametistiem, kvarciem, topāziem, akvamarīniem, granātiem un arī pērlēm. Viņai patīk caurspīdīgums un vieglums, viņas stihijas ir ūdens un gaiss, tāpēc viņa piemeklē savām rotām tādus akmeņus, zem kuru caurspīdīgās virsmas var uzrakstīt vēstījumu.
„Katra jauna kolekcija vienmēr ir eksperiments. ” stāsta māksliniece.” Kad rodas iedvesma, Anna ir gatava ienirt jaunajās idejās un tās īstenot, neskatoties ne uz ko. Tā rodas mākslas kolekcijas, no kurām bieži izveidojas jaunas, ilggadīgas dizaina rotu līnijas. Impulsi jaunām kolekcijām rodas ceļojot, satiekot jaunus cilvēkus, piedaloties radošos konkursos.
Reiz kādam Somijas juvelieru konkursam ar tēmu ūdens Anna izveidoja neparastu rotu no avarējušas automašīnas saplēstajiem stikliem. Tos viņa atrada auto izgāztuvē, un šķita ļoti skaisti, jo atgādināja gan ledu, gan ūdeni. Tā radās vesela kolekcija, bet konkursam darinātais gredzens ieguva trešo vietu.
Arī ūdens stihijai veltītajā starptautiskajā konkursā Venēcijā Annas gredzens ieguva godalgotu vietu. Tas darināts no liela kalnu kristāla ar iegravētu uzrakstu sengrieķu valodā – vislabākā lieta pasaulē ir ūdens.
Jaunākajai kolekcijai dots nosaukums Kuģu saraksts un katra rota simbolizē kuģi. „Sapratu: kā nosaukšu kolekciju, tā arī būs, un arī ir – vesela flote ar kuģiem, kas nemitīgi ceļo pa pasauli,” smejas Anna. Šīs kolekcijas gredzens ieguva Adrijas Nacionālā Arheoloģijas muzeja balvu un māksliniecei pavēra jaunas iespējas Itālijā.

Antīkais stikls un mūsdienu japāņu juveliermāksla.
Māksliniecei šķiet, ka sievietes savā juveliermākslā ir jūtīgākas, poētiskākas, savukārt vīrieši bieži var uztaisīt to, ko sieviete nevar, jo viņi ir stiprāki tehnikā. Piemēram, pirms gada Rīgā notika izstāde Sinerģija, kurā piedalījās teju visi Latvijas metālmākslinieki, un tur arī varēja redzēt sieviešu un vīriešu piegājiena atšķirības. Annai tuva plastika, maigas līnijas un, neraugoties uz matemātisko prātu, nav pārāk svarīga izteikta precizitāte un ģeometrija, kas viņai šķiet par aukstu.
Annas galvenais iedvesmas avots ir senās rotas, viņu ļoti pievelk antīkās kultūras, un iecienītākās apmeklējuma vietas ir arheoloģijas muzeji. Vasarās viņa kā brīvprātīgā zīmētāja piedalās divās arheoloģiskās ekspedīcijās, ko organizē Pēterburgas Ermitāža. Ekspedīcijas pēta sengrieķu un romiešu kultūras, un tur Anna smeļas iedvesmu, baudot unikālu iespēju paturēt rokās to, kas muzejos tiek glabāts aiz stikla. Māksliniece to sauc par sapņu piepildījumu.
Vēl Annu iedvesmo japāņu mūsdienu juveliermāksla (Lisa Hashimoto, Etsuko Sonobe, Mio Toyoda) un atsevišķi Eiropas rotu dizaineri, piemēram Bettina Speckner, Gabriele Hinze.
Mākslā Anna turpina senās tradīcijas, tās tulkojot mūsdienu formu valodā. Iedvesmojoties no senajām kultūrām viņa ne tikai strādā ar sudrabu un zeltu, bet veido arī metālu ar nosaukumu electrum, kas ir zelta un sudraba sakausējums. Šis metāls bija izplatīts senajās valstīs – Ēģiptē, Romā, Grieķijā. Ēģiptieši pat apklāja stēlas ar electrum plāksnēm, lai spīd pa lielu gabalu. Dizainere nolēma izveidot savu sakausējumu, un, eksperimentējot atrada attiecības, kas šķiet tehniski veiksmīgas. Sakausējumā veidojas šampanieša krāsas metāls ar zelta īpašībām, kas nekļūst tumšāks kā sudrabs, bet nav arī tik dzeltens kā klasiskais zelts. Ja klients nespējot izvēlēties zeltu vai sudrabu, Anna piedāvājot electrum. Protams, likuma prasība ir visas rotas apzīmogot ar provi. Interesanti, ka sākumā, kad māksliniece izveidoja savu electrum formulu, tur zelta saturs bija 50 procenti, kuram lika zelta 500′ provi. Bet pirms dažiem gadiem šo provi atcēla, tāpēc vajadzēja pielāgoties, un tika izveidota otra formula Electrum-light ar 37.5 procentiem zelta, jo tagad eksistē zelta prove 375′.
VERBA klāstā ir arī dizaina priekšmeti – glāzes un stikla eglīšu rotājumi ar uzrakstiem latīņu un sengrieķu valodā dekola tehnikā. Stikls Annai ļoti patīk, tāpēc noteikti taps vēl arī citi priekšmeti.
Jau pavasarī tiek plānota izstāde Itālijā Adrijas Arheoloģijas muzejā, kur Anna tiek īpaši uzaicināta, lai radītu jaunu kolekciju, kas tiks izstādītā vienā ekspozīcijā kopā ar antīko stiklu. Izstādes galvenais motīvs — senā un modernā mijiedarbība ir tas, kas mākslinieci visvairāk iedvesmo, rosina jauniem pētījumiem un meklējumiem.



%d bloggers like this: