diena-sestdiena-inetrvew-anna-fanigina-jewelry

Uz jautājumu par to, kā no eksaktajām zinātnēm viņa ir pievērsusies mākslai un humanitārajām zinātnēm, māksliniece atbild, ka viņas vecāki ir inženieri, arī viņai padevusies matemātika un tā šī divu saskaitāmo summa viņu aizvedusi līdz Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātei, kurā ātri vien ir sapratusi, ka matemātikas skolotāja nav tā profesija, ar kuru gribētu nodarboties visu savu dzīvi. «Es kā kārtīga meitene absolvēju Latvijas Universitāti un ar vieglu sirdsapziņu sāku domāt, kur doties tālāk,» atceras Anna Fanigina un sākusi raudzīties skaistuma un mākslas virzienā. Izlasījusi interviju ar kādu bijušo Rīgas Lietišķās mākslas koledžas absolventu, atradusi šīs skolas telefona numuru un piezvanījusi par iespējām iestāties tajā. Pieteikusies apmeklēt sagatavošanas kursus – zīmējusi, veidojusi un domājusi, kāpēc tik ilgi mocījusies ar skaitļiem! Šajā laikā Anna Fanigina ir nosvērusies par labu metāla dizainam un īpaši novērtē šajā nozarē tapušo lietu ilglaicību. «Tās ir kā vēstule nākotnei,» raksturo juveliermākliniece, kura mācību procesā ir izmēģinājusi dažādas metāla dizaina izteiksmes un būtu gribējusi, lai rotu veidošanas būtu bijis vairāk. 
«Kad mācījos Rīgas Lietišķās mākslas koledžā, es ieliku tikai vienu akmeni (ietvarā). Tagad ar maniem asistentiem to vien darām kā liekam akmeņus, bet šis zināšanu trūkums man kādreiz palīdzēja izdomāt savu akmens stiprināšanas metodi, kuru es joprojām izmantoju savās rotās un pieredzējuši juvelieri par to nebeidz brīnīties,» teic Anna Fanigina.
Māksliniece atzīst, ka ieklausās apkārtējās pasaules tendencēs, kas maina frekvences un sūta dažādus signālus, bet vienlaikus cenšas saglabāt arī savu īpašo rokrakstu. «Man šķiet, ka sēžu ciklona vidū – visapkārt viss griežas, bet pati es neesmu pakļauta tik straujām izmaiņām un izvēlos zelta vidusceļu,» akcentē māksliniece, kura savulaik ir ļāvusies savu rotu minimalizācijai, jo pasaule dod priekšroku smalkākām un vieglām lietām (vārdu sakot, nekādu pektorāļu!). 

ITĀLIJA UN SAULE
Savu daiļradi Anna Fanigina ir attīstījusi divos virzienos – dizaina un mākslas, otrajā meklējot pilnīgi jaunu pieredzi juvelierizstrādājumu jomā. «Man ir zināma nostalģija pēc tiem laikiem, kad es kā tāds mūks varēju nolikt visus citus darbus pie malas un daudzus mēnešus veltīt tikai savas izstādes veidošanai,» norāda Anna Fanigina. Šobrīd viņa līdzās jaunām izteiksmēm atgriežas arī pie iepriekš izdomātajām, tās modificējot. Viņas darbu iedvesmas avoti un varoņi ir vārdi, lāči, sakura, tango, balets. Pirms astoņiem gadiem māksliniece ir izveidojusi tam veltītu sudraba brošu kolekciju L’amour de l’impossible. «Es aizgāju uz Mihailova teātri Sanktpēterburgā, kurā mani iepazīstināja ar teātra direktori – ļoti lietišķu dāmu, kura, ieraugot jebkāda veida speciālistu, domā kā viņu pielāgot teātrim,» smejas māksliniece. Ideja par suvenīriem ir tikusi atmesta uzreiz, bet teātrim veltītā izstāde – realizēta. Tajā laikā Mihailova teātrī Sanktpēterburgā strādāja izcilais spāņu horoegrāfs Načo Duato, iesudējot baletu Romeo un Džuljeta. Šīs izstādes veidošanā māksliniece ir apvienojusi savus spēkus ar fotogrāfu Juriju Molodkovecu, kurš ir iemūžinājis šī uzveduma mēģinājuma procesu. «Veidojot šo kolekciju, es pati sāku nodarboties ar baletu, kurā man nebija nekādas pieredzes, bet es vēlējos pamēģināt un izpratu visu šīs profesijas sarežģītību,» atklāj Anna. 
Ar saviem darbiem māksliniece ir piedalījusies dažādās izstādēs, viņas izpratnē tās ir kā bākas, kas palīdz virzīties uz priekšu savā daiļradē. Savukārt apgūt plašo ģeogrāfiju un realizēt radošas ieceres viņai palīdz lielisku darbinieku komanda — uzsver pati māksliniece.
Viņas ekspozīciju uzskaitījuma sarakstā visbiežāk ir lasāms vārds «Itālija», un viņu pašu vilktin velk uz dienvidu valstīm (viņa ir dzimusi un pavadījusi savas dzīves pirmos trīs gadus Sofijā, Bulgārijā – I. A.). «Itālija ir kļuvusi par man tuvu zemi, uz kuras es speru savu kāju diezgan bieži,» atzīst Anna Fanigina, kurai par pirmo soli iekļūšanai Itālijas izstāžu apritē ir kalpojusi piedalīšanās Venēcijas dizaina nedēļā 2016. gadā, kas ir kā tilta organizācija starp dažādiem māksliniekiem un institūcijām un paver daudz dažādas iespējas. 
Mūsu sarunas laikā pašas mākslinieces pirkstos ir gredzeni no kolekcijas Analemma. Pērn tā tikusi prezentēta Venice Art Night, kas ik gadu notiek gada īsākajā naktī. «Tā ir mana aizraušanās ar sarkano, kura nav ierasta krāsa zīmola Verba paletē,» norāda Anna Fanigina, uz kuras rotaslietas organiskā stikla virsmas ir iegravēti vārdi par Saules gaismu, kas visu apspīd un piepilda.

AGATAS KRISTI PĒDĀS
Jaunas krāsas viņas daiļradē ienesīs arī mākslinieces topošā auskaru kolekcija, kas būs veltīta Senās Romas villām un kurā tiks izmantoti mākslīgie akmeņi, lai savās rotās pēc iespējas precīzāk varētu nocitēt fresku toņus. «Es strādāju pēc principa: ja citādāk nevar, tad tā ir pareizi,» par mākslīgo akmeņu izmantošanu saka Anna Fanigina, kura šos darbus veido Venēcijas dizaina nedēļas un Adrijas Nacionālā arheoloģijas muzeja rīkotajam konkursam, kurš māksliniekiem ir izvirzījis uzdevumu radīt mūsdienu dizaina artefaktu, smeļoties iedvesmu antīkajā pasaulē. 
Pirms četriem gadiem viņa šajā ikgadējā konkursā ir plūca laurus un jau aiznākamajā gadā atgriezusās tajā kā goda viesis ar Senās Romas dzejniekam Ovīdijam veltītu darbu.
Faniginas topošās auskaru kolekcijas iedvesmas avots ir viņas dalība Ermitāžas arheoloģiskajā ekspedīcijā vienā no kādreizējo Stābiju teritorijā atrodošajām villām, kurā viņa pabijusi jau piecas reizes kā volontieris un uz kurieni viņu aizveda brīnumainu notikumu virkne. «Attinot šīs notikumu virknes filmu atpakaļ, es nonācu līdz Venēcijas La Fenice operteātra Ziemassvētku koncertam, kura programmu  noklausījos internetā,» stāsta Anna Fanigina. Skaņdarbu vidū bija dziesma Funiculì Funiculà , kura tikusi sarakstīta XIX gadsimta beigās kā dziesma Vezuva funikuliera reklamēšanai un kuras iedvesmota māksliniece savā dzimšanas dienā ir devusies turp izbaudīt braucienu uz virsotni, bet jau uz vietas ir noskaidrojusi, ka 1944. gadā Vezuva izvirduma laikā funikulieris ir gājis bojā un nav ticis atjaunots. 
Vīlusies par šo faktu Anna Fаnigina ir devusies ekskursijā uz kādreizējo Stabiju teritoriju un nokļuvusi kādā villā. «Ziemas laikā tur nebija neviena cilvēka, izņemot kādu apsargu, kurš mani izvadāja pa tās telpām kopā ar savu suni vārdā Ariadna» stāsta māksliniece, kura toreiz ir uzzinājusi, ka šajā villā jau vairākus gadus strādā arheologi. Es arī gribētu! – viņa nodomājusi un jau vēlāk, kādas citas Ermitāžas arheoloģiskās ekspedīcijas laikā nejauši noskaidrojusi, ka tas ir viens no muzeja speciālistu izpētes objektiem. «Kad es piedalos arheoloģijas ekspedīcijās, es jūtos, it kā būtu nokļuvusi detektīvā, kurā gribas visam sekot līdzi un negribas neko palaist garām!» salīdzina Anna Fanigina un piebilst, ka savulaik šai zinātnei ir pievērsusies arī kriminālromānu meistare Agata Kristi, kuras otrais vīrs, stipri jaunāks par viņu, ir bijis arheologs, un kura kopā ar viņu ir devusies dažādās ekspedīcijas. 
Vai villā māksliniece zīmējāt? «Nē, šai arheoloģiskajai ekspedīcijai ir pilnīgi citādāks raksturs, jo itāļi vairāk domā par antīko lietu saglabāšanu nekā atrakšanu, tāpēc es apguvu restaurēšanas iemaņas pieredzējušu kolēģu vadībā. Tā kā es esmu roku darba cilvēks, tas nebija grūti,» atklāj Anna Fanigina un savu arheoloģisko ekspedīciju pieredzi salīdzina ar ceļojumu laika mašīnā uz divi tūsktoši gadu senu pagātni, turklāt tā ir satikšanās ar ļoti zinošiem cilvēkiem. Šīs arheoloģiskās ekspedīcijas vadītājs vēsturnieks Aleksandrs Butjagins ir sācis lasīt lekcijas internetā, kuras māksliniece klausās un savā ziņā kompensē savu nožēlu par šogad atcelto braucienu uz Stabijām.
Lūk, tāda ir Annas Faniginas daiļrades aisberga neredzamā daļa, bet redzamā daļa būs skatāma viņas auskaros!

Ilze Auzāne
Sestdiena, 3-9.jūlijs, 2020