EPISTULAE, 2019

Kolekcijas pamatā ir iespaidi, kas radušies lasot romiešu dzejnieka Ovīdija “Vēstules no Ponta” un “Skumjās elēģijas”, ko viņš sarakstījis atrodoties izsūtījumā. Mūsu ēras pirmajos gados, viņš dzejnieks tika nosūtīts trimdā uz Tomis pilsētu pie Melnās jūras (mūsdienu Konstancu Rumānijā) , kur viņš arī beidza savu dzīvi. Visas Ovīdija sāpes, zaudējumi un netaisnīguma sajūta iemiesota viņa pēdējās poēmās. Bet vienlaicīgi tajās redzam arī gara spēku,  gatavību cīnīties ar naidīgo apkārtni, cerību uz atbrīvošanos un iekšējo brīvību un pārliecību par to, ka dzejā iemiesotās sāpes paliks vēsturē un dzejā mūžīgi. Un tajā ir milzīga vērtība un uzvara.

Kaklarotu kolekcija no caurspīdīgiem un gandrīz neapstrādātiem topāziem, akvamarīniem un kvarciem, kuros iegravēta Ovīdija dzeja, tika radīta īpaši instalācijai Nacionālajā arheoloģiskajā muzejā Adrijā (Itālijā) 2019. gadā. Tur tā tika eksponēta kopā ar seno romiešu stikla traukiem, kas datēti ar mūsu ēras pirmo gadsimtu. Katrai rotai tika izvēlēts atbilstošs trauks, tas sasaucas ar tradīciju nosūtīt vēstules stikla pudelēs pa jūru nākamajām paaudzēm. Caurspīdīgās kaklarotas ir kā sastinguši bargu stihiju ūdeņi, caur kuriem dzejnieks, riskējot ar savu dzīvību, tika līdz trimdas galapunktam, vai kā ledus gabali, kas pārsteidz Ovīdiju ziemeļos, vai kā sastingušas asaras, kas pārvērstas par poēmām. Tā ir saruna par trauslā un stiprā, plūstošā un nekustīgā, mūžīgā un pārejošā pārvērtībām. Ovīdija atklāsmes sasniedz mūs cauri gadsimtiem, tās dod mums mierinājumu un cerību. Mēs saprotam, ka neesam vieni savā vientulībā, mūsu sāpes nav nekas jauns, taču māksla ir tās zāles, kas vienmēr dziedē pasaules brūces un saglabā trauslās civilizācijas vērtības cauri laikiem.